25.05.2017 muzeju apciemoja Balvu pensionāru grupa. Dominēja viedoklis - kāpēc mēs nezinājām par šo vietu? un – cik ilgā laikā viss te tapis? Laiks tiešām nav ilgs, lai varētu visu iekārtot, pats galvenais savākt eksponātus. Vienam pašam to izdarīt būtu grūti, tāpēc paldies visiem, kuri ir dāvinājuši vai kā citādi atbalstījuši. Ļoti pieticīgi te izskatītos bez Dzintara Dvinska, Anitas un Māra Pitkeviču, Annas Šumskas, Aijas Lesnieces, Leontīnes Dukaļskas, Andreja Mieriņa , Alda Briča, Antona Pužuļa, Dzintara Malkausa, Stefānijas Pitkevičas un daudzu citu atsaucības . Liela nozīme apjausmas tapšanai par dzimtās puses izzināšanas jēgu ir bijusi iespējai būt saskarē ar Valsts  Viļakas ģimnāzijas skolotāju Lilitu Šaicāni un viņas audzēkņiem. Vispār , lai pie šīs vietas tiktu jāsaka paldies  Jurim Pitkevičam, jo savādāk tā būtu nonākusi īpašumā pavisam citiem cilvēkiem, kā arī Mārim Pitkevičam, jo tieši viņš mani mudināja kļūt par Mežābeļu īpašnieku. Ļoti būtiski ir, ja nenoteiktības brīdī kāds tevi pabīda pareizā virzienā. Pirms nopietni ķēros muzeja izveidošanai klāt, biju šaubu un pārdomu brīdī un Eināra Mieriņa vārdi - kaut kas tak ir jādara , bija tie , kuri manī uzpūta šo dedzības liesmu.  Šī vieta nav radīta, lai izceltu mani, bet gan, lai izrādītu godu latviešu tautas dzimtās vietas, līdzcilvēku, darba mīlestībai, dvēseles dziļumam un jūtu plašumam.

Aldis Pušpurs