Šīs studijas nolūks ir izlietot meža un koku daiņas par materiālu tautas ķermenisko veidu un krāsu uztverei, kāda tā izpaužas šinīs daiņās. To mēģināts panākt, noskaidrojot, kādā veidā un mērā ķermeniskās formas un krāsas izlietoti tautā kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Formu un krāsu uztverei daiņās nav tehniskās precizitātes, tā ir tikai aptuvena. Ja daiņās mežus sauc par melniem, tad te gan īstenībā nav darīšana ar melnu krāsu tiešā nozīmē, bet gan ar sabiezinātu zaļu krāsu.

Formu un krāsu daiņās bieži vien izlieto izteiksmes spēka kāpināšanai, lai radītu vēlamo jūtu noskaņojumu: patiku, nepatiku, prieku, bēdas, brašumu u.c. dabā nekur nav sastopama ne dzelzu zāle , ne arī tērauda ziedi un zābaki un suņi ar dzelzu pakaviem, bet šīs formas tomēr ļoti izteiksmīgi parāda sila zemes lauksaimniecības mazvērtību un tādēļ pret to rada nepatikas jūtas.

Pavisam 10 daiņu sējumos ievietotas 44 539 orģināldaiņas ar 174 286 variantiem. No šī daudzuma 5262 orģināli un 22181 variants runā par mežu un kokiem, kas sastāda ap 11 % no visa daiņu kopskaita.

No visiem kokiem ozolam daiņas ierāda pirmo vietu. Iemesls šādai parādībai , tas, ka ozolam piemīt liela loma daiņu latvieša praktiskajā un reliģiskajā dzīvē. No ozola baļķiem cēla arī baznīcas un citas ēkas., vai vismaz tām lika ozola pamatus. Ozols latvietim ir vīrestības un labāko tikumu simbols. Otrā vietā aiz ozola stāv liepa. Tai ir mazāka praktiska izlietošana dzīvē. Bērza dekoratīvās īpašības – balts stumbrs, lapu maigais zaļums, mīkstie , nokarenie zari, tāpat kā šodien, arī senos laikos ir piešķīruši latviešu zemes ainavai īpatnu kolorītu. Mūsu lielākajiem skuju kokiem – eglei un priedei apmēram vienāds daiņu skaits un tie minētri palaikam blakus, reizēm pievienojot vēl trešo – paegli. Abus skuju kokus daiņas dēvē par meitu kokiem, kādēļ to formas izlieto meitu un sievu labo īpašību slavināšanai.

     Jūlijs Lūsis    SĒJĒJS   1940.g. 7.